VE LNA KUNGS
Mákslinieks Indrikis Zeberinš Jána Niedres literárá apdare
elnaja muižá dzívojis ►briesmígs kungs — velna pilns vácietis. Kungam bijis kučierís Kru-multinš várdá. Kučierim vajadzějis katru nakti ar kungu izbraukt. Tikko pa muižas vártiem lauká, zirgi skrějuši krákdami, šr^ák-dami un rúkdami gaisá. Pari upei uz mežu projám. Krumultina sieva gan reizu reizěm savam vírám prasíjusi: «Kur kungs brauc katru nakti?»
Krumultinš tikai nonurdějis vien. Lai gan maníjis, uz kurieni briesmígais brauciens vedot, toměr isti nezinäjis, kas galä notie-kot, jo kungs vinu mäjä vienu pašu atstä-jot. Kungs arí bijis vinám cieti aizliedzis kädam runät par to, ko redz vai dzird. Pě-dígi Krumultinam iekärojies zinät, kur kungs aiziet, kad vinš meža nobrauc.
Kädu nakti stipra větra plosijusies un bijis tik tumšs, tik tumšs, ka tumšaks vairs nevarějis büt. Kungs atkal licis Krumultinam zirgus jůgt un braukt. Nolaidušies meža vidů země, kungs izkäpis no karietes un gajis projäm — Krumultinš tam pa pě-däm pakaj. Gabalu gájuši, tie atradušies pie kädas lielas dzelzs ěkas — pie elles. Tur durvju priekša gulějis liels, liels, melns suns. Kungs pärkäpis sunim pari, un suns nelicies par vinu ne zinot; bet, kad Krumultinš sunim pari käpis, tas pacělis galvu un ienurdějies. Krumultinš iegäjis ellě un redzějis gam rindu katlu, pilnus ar vaga-riem väroties un vienä arí savu kungu vä-rämies. Krumultinam palicis bail, un vinš iesprucis pie pasäm durvim kaktinä. Túr
4
aptupies un visu noskatíjies. Uguns beigusi kuřeti es, un skrějuši vagaríši un muižas kungeji ar matku no alám árá uguni atkal uzkurt. Kad vagari bijuši labi saváríjušies, tad tie izkápuši no katliem, sědušies pie galda, kas nokrauts ar gaju un baltmaizi no viena gala lídz otram, un ědušiř ka šnakstějis vien. Tikai neviens otram acis neskatíjies. Krumultinam ari iekárojies pěc uzkožamá, vinš pielídis pie galda un nográbis dažas baltas maizes pladinas un iegrúdis tas azotě; tad izvilcis naželi un nogriezis Jipatinu no gajas. Arí šo Jipatinu iegrúdis azotě. Kad Melnás muižas kungs gájis pa elles durvím árá, Krumultinš steidzies tam pakaj. Izejot kungs atkal kápis pari melnajam sunim. Suns gulějis klusu, bet, kad kápis Krumultinš, tas nejauki ienurdějies. Kungs nedaudz pagrie-zis sanus galvu, bet pilnam atpakaj vis nepaskatijies. Atnákuši pie zirgiem. Kungs kápis karietě, bet Krumultinš — uz bukas.
Nu braukuši uz Melno muižu tik briesmigi ká nekad, gar krúmiem un koku galiem skrá-pědamies un plěsdamies, ka bríkšl^ějis vien.
Párbraukuši májás.  Kungs iegájis savá
istabá, Krumultir^š nojúdzis zirgus un ielai-dis stallí. Tad iegájis pie savas sievas un teicis: «Nu, sievii^, es zinu, kur musu kungs naktí brauc. Ir jau taisníba, ko Jaudis runa: vinš ir velna pilns.»
Un nu němis no azotes árá elles baltu maizi. Bet tavu brinumu! Ne baltmaize, bet měsli.
Bet dríz velna pilná jam Melnás muižas kungam pienácis gals. Reiz ká nobraucis uz elli, tá ari neiznácis árá. Laikam bija ticis zem stiprákas uguns un savárijies pilnigi.