VAGARS UN VELNS
agars, iedams no savam májám uz muižu, ce}á sa-5 tika velnu. Gája nu abi rei-2 zě runádami un ieraudzija ' ce}a malá puisěnu cúkas ganám.   Puisěnam lielais vepris bija iezadzies kartu-peju gabalá. Pamaníjis va-garu nákam, zěns skrěja veprim pakaj, saukdams:
— Kaut tevi veins parautu, tádu negantnieku! Vagars, to dzirdědams, piebikstija velnam:
— Klausies, tev sola vepři, — ko tu nenem? Es bútu túlin němis!
— Lai nu paliek! — veins atsacija. — Ganinš ir bárenis; ja panemšu vepři, saimnieks vinu pěrs un dauzís, un ;puikam nav neviena, kas aizstávětu. Un tie várdi jau vinám ari nenáca no sirds!
Gája abi atkal tálák un izdzirděja běrninu gauži raudam.
Mäte pjäva rudzus, tai nebija laika mazo nomierinät. Bet berns nerimäs, un mätei dusmäs paspruka:
— Kaut tevi veins parautu! Rudzi birst ärä, tevam jaiet muizas darbos, un tu man te nejauj pjaut!
Vagars, to dzirdedams, piebikstija velnam:
— Klausies, tev sola bernu, — ko tu nenem? Es gan bütu tülin nemis!
— Lai nu paliek! — veins atbildeja. — Tik vien mätei ir kä vienigä meitina, ko es tur nemsu! Un tie värdi jau vinai ari nenäca no sirds!
Gäja abi atkal täläk. Muizas laukos strädäja darbinieki un, vagaru pamanljusi, säka lädeties:
— Skat, kur vagars lien, kaut vinu veins parautu! Da-büs atkal käds ar rungu pa muguru!
Nu veins piebikstija vagaram:
— Ei, vai tu dzirdi, ko sie runä?
— Ko nu tie! — vagars dusmlgi atteica. — Suni, ne cilveki: ne vini strädä, ne vini klausa!
— Suni vai ne, bet tie värdi viniem näk no pasas sirds, un täpec tu piederi man!
To teicis, veins sagräba vagaru, savikstija, iegrüda sava ädas somä un, sagriezies viesull, aizskreja ar visu nesamo taisnä cejä uz elli.